Dzejniekam un rakstniekam
ALEKSANDRAM ČAKAM – 120
(27.10.1901. – 08.02.1950.)
10 notikumi un fakti par Aleksandru Čaku
(īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis)
2021. gada 14. oktobrī Lāčplēša ielā 48, Rīgā tika atklāts Aleksandra Čaka piemiņas cilnis. Atklāšanas datums nav izvēlēts nejauši – A. Čaks dzimis 1901. gada 27. oktobrī, bet pēc vecā stila – 14. oktobrī. Savukārt nams Lāčplēša ielā 48 ir dzejnieka pēdējā dzīves vieta, kur viņš dzīvoja no 1937. līdz 1950. gadam un kurā jau vairāk kā divdesmit gadus darbojas Aleksandra Čaka muzejs. Piemiņas cilni, kura vadmotīvs ir dzejnieka rindas no dzejoļa “Pilsētas zēns” – “Es no torņiem un skursteņiem mācījos/ Vēl pirms miršanas debesīs kāpt”, ir veidojis mākslinieks Aivars Vilipsōns. Kā mākslinieks Vilipsōns strādājis pie A. Čaka muzeja veidotajām grāmatām, kā arī izdevis krāsojamo grāmatu bērniem “Reiz dzīvoja Čaks”.
Dzejnieka dzīves un daiļrades pētītājs Valdis Rūmnieks. Lasiet e-grāmatu bibliotēkā (3td.lv)!
Čaks savā dzejā ir pašpuika, kauslis vai mākslinieks, kaut dzīvē parasti bija kluss, godīgs un elegants bankas darbinieks, žurnālists vai ierēdnis.
Čaks ir pirmais un galvenais latviešu urbāniskais dzejnieks. Viņa dzejā izteikta mīlestība pret Rīgu, apdzejota pilsētas trauksmainā dzīve kopumā un atsevišķi tās tēli, piemēram, ormanis, jūrnieks, ielas meita, pašpuika.
Viena no galvenajām Rīgas ielām ir nosaukta Čaka vārdā. 1981. gadā Rīgā, Ziedoņdārzā, A. Čakam atklāts piemineklis (tēlniece L. Žurgiņa, arhitekts O. Ostenbergs). 2000. gadā Lāčplēša ielā 48/50 atklāts A. Čaka memoriālais muzejdzīvoklis.
Latvijas kultūras kanonā iekļauti A. Čaka darbi “Mana paradīze” un “Mūžības skartie”. Ievērojams un vēsturiski nozīmīgs darbs ir “Mūžības skartie”, kas veltīts latviešu strēlniekiem, kurā līdz sīkākajām detaļām atainoti strēlnieku varoņdarbi Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā un to vēsturiskā nozīme.
Dzejnieka mūza bija Angelika Blaua – viesnīcas īpašnieka meita, deviņus gadus jaunāka par Čaku. Ar Čaku iepazinusies divdesmito gadu otrajā pusē, kad dzejnieks Drabešos strādājis par skolotāju un bērnunama pārzini. Tomēr abu vairākus gadus ilgās attiecības beidzās ar neko – 1934. gadā Angelika apprecējās ar Čaka draugu.
Viņa draugi jokoja: “Ja noticis kas traks, tur vienmēr vainīgs Čaks!” Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados jautrība sita augstu vilni literātu apvienībā Zaļā vārna, kuras neiztrūkstošs biedrs bija arī Čaks jeb Čohiņš. Zaļajā vārnā tika rīkoti dažnedažādi saviesīgi vakari, karnevāli, loterijas un izsoles. Kādā izsolē pat tika izsolīts Čaka pēdējais mats. Lasīt vairāk…
A. Čaks, neraksturīgi dzejniekiem, bija saimniecisks vīrietis. Brīvi orientējās pavārmākslā un kulinārijā. Par to liecina dzejnieka memoriālajā muzejā Lāčplēša ielā 48/50 atrastās piezīmju lapiņas ar zīmītēm mājiniekiem un dažādu ēdienu receptēm. Tās, tāpat kā fotogrāfijas, atmiņu skices un fragmenti no dzejnieka darbiem liecina, ka viņš bija ne tikai talantīgs literāts, bet arī labs pavārs un saviesīgu pasākumu cienītājs. To zināja arī Čaka draugi – dzejnieki, mākslinieki, aktieri, kuri nereti izmantoja viņa viesmīlību un kulinārās prasmes, lai brīžos, kad kādam no māksliniekiem bija finansiālas grūtības, paēstu pusdienas Čaka virtuvē.
Jaunais Dienvidsomijas dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas krājums “Paņēmi manu sirdi no plaukta” ir saruna – saruna starp Heli, kura pilsētas apmeklē tikai kā ciemiņš, un pilsētnieku līdz kaula smadzenēm Aleksandru Čaku. Nosaukums šķiet modinām neskaidras atmiņas? Tā ir rinda no Aleksandra Čaka dzejoļa “Gredzens”. Grāmatā ievietoti piecpadsmit Čaka un tikpat daudzi Heli dzejoļi – atbildes pirms simt gadiem dzīvojušajam dzejniekam.
Skatīt Aizkraukles pilsētas bibliotēkas grāmatu plauktā, šeit…
Kad vakars spuldzēs iemet sārtu rozi un krēslā ielas tinas nemanot, ir īstais laiks iedegt sveces, ieliet glāzēs vīnu un nesteidzīgi baudīt dzeju…
Vakars nav iedomājams bez romantiskajām dziesmām „Miglā asaro logs” („Atzīšanās”) un „Liepas satumst” („Tev”).
Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, nomainījušās paaudzes, bet Čaka dzeja turpina dzīvot!