Stāsts par alveju

Aizkraukles pilsētas bibliotēkas Lasītavas zālē 19.jūlijā, plkst. 17.30,

“Stāsts par alveju, par tās ietekmi uz veselību”

Bibliotēkā viesosies lektore Solvita Mertena, kura stāstīs par alvejas (alojas) nozīmi, par veselības stiprināšanu, uzlabošanu un saglabāšanu.

 Tikšanās laikā saruna par to ko zinām, un ko nezinām par alveju.

Par visu vērtīgo, ko mēs varam no šī auga saņemt. Kā neslimot un būt veseliem!

Alveja, bet pareizāk teikt – aloje, ir ļoti īpatnējs tuksneša vai pustuksneša augs, kam patīk augt sausā, karstā vietā. Latvijā alojes, kā zināms, savvaļā neaug, mūsu valstī tās audzē tikai kā istabas jeb puķu podu kultūru.

Savvaļā aloje atrodama galvenokārt Dienvidāfrikas valstīs, arī Madagaskarā un Arābijas pussalā, kur ir tuksneša un pustuksneša zona, šim augam vispiemērotākie dzīves apstākļi. Augot ekstremālā vidē, alojē veidojas daudz specifisku ķīmisko savienojumu, kas nosaka tās izmantošanu medicīnā. Reģionos, kur alojes aug savvaļā, dziedniecībā ļaudis tās lietoja jau sen, galvenokārt brūču – ievainojumu, skrāpējumu, iegriezumu – dziedēšanai, bet sulu dzēra ēstgribas rosināšanai un gremošanas orgānu slimību ārstēšanai. Auga sulīgais mīkstums pasargā bojāto vietu no baktērijām un veicina audu atjaunošanos. Vairāku gadsimtu ilgā pieredze tika ņemta vērā, iekļaujot aloji oficiālajā medicīnā kā līdzekli, kas palīdz ārēju brūču dziedēšanā.