Lasītājs iesaka
Žolude Inga (1984-). Mierinājums Ādama kokam : stāstu krājums / Inga Žolude ; no itāļu val. tulk. Valdis Bisenieks ; māksl. Jānis Esītis ; vāka noform. izmantota Janas Briķes glezna "Mazās Salomes rotaļa" ; 4. vāka foto: Kārlis Cīrulis. - Rīga : Dienas Grāmata, 2010. - 211, [2] lpp.
2011.gada 28.novembrī latviešu prozaiķe Inga Žolude balvu pasniegšanas ceremonijā Briselē saņēma 2011.gada Eiropas Savienības literatūras balvu par stāstu krājumu „Mierinājums Ādama kokam”. Balvas mērķis – paust atzinību labākajiem jaunajiem autoriem ES.
Senseno leģendu par Ādamu un Ievu paradīzes dārzā – šo lielisko tēmu I.Žolude risina neparasti drosmīgi, interesanti un mūsdienīgi. Grāmatu vieno un sien 13 stāsti, daudzpusīgi dziļi un koncentrēti atklājot cilvēku dzīvi ārpus paradīzes, zemes virsū. Rakstniece atklāj pēcteču tradīcijas, jūtas, primitīvu mīlestību un maldu ceļus paaudžu paaudzēs. Skarbi un tieši dota atbilde uz jautājumu: „Kas esi?”, mācot lasītāju zemtekstā domāt un vērtēt sevi. Pretstatā pierastajam Inga Žolude dod savu versiju par seno bībelisko stāstu. Dievs nav izraidījis grēcīgos cilvēkus no paradīzes!
Grāmatā Ādams pārtop par … koku, bet Ieva, izpērkot pirmdzimto grēku, uz muguras no ziedoša dārza iznes koku un nes to neredzamu paaudzēs. Katrai sava nešļava citāda, noslēpumā tīta. Kādai tā ir zaļojoša un ziedoša vai sakaltuša, pelēka žagaru bunte, citai – zaraina, sakuplojoša, citai – stīgojoša un cieši sāpoši apvijusies un žņaudz kā liānas stīgas. Jānes! Vienmēr, visu mūžu līdz nesēja sagumst un saaug ar zemi, ieaugot velēnās…
Izmantojot skaistu leģendu, rakstniece radījusi aizraujošu un nopietnu stāstu par dzīvi un nāvi, par cilvēku esību un sūtību.
Izlasot Eiropas mērogā apbalvotu grāmatu „Mierinājums Ādama kokam”, gūstam apstiprinājumu latviešu kultūras līdzvērtībai pasaulē.
Regīna Paukšte
Dreimane, Linda. Vilcenes stāsts / Linda Dreimane ; [Arņa Kilbloka vāka dizains ; red. Aldis Vēvers]. - [Rīga] : Zvaigzne ABC, [2010] : (Poligrāfists). - 340, [1] lpp. ; 21 cm. - (Zvaigznes grāmata). ISBN 9789934010323
- Grāmatas autore Linda Dreimane ir dzimusi 1981. gadā un mācījusies Rīgas 1. ģimnāzijā, pēc tam Latvijas Universitātē, kur apguvusi vēsturi un vadības zinības. Autore atzīst, ka viņas rakstības stilu ir iedvesmojis populārais amerikāņu rakstnieks Džeks Londons. Grāmatas žanrs, manuprāt, ir literārā pasaka ar mūsdienīga trillera elementiem. Grāmata izdota izdevniecībā Zvaigzne ABC un tai ir 344 lappuses.
- Lindas Dreimanes romāna „Vilcenes stāsts” tēma ir cīņa starp labo un ļauno filozofiskā izpratnē . Galvenajā varonē Obskvā ir gan labais (draudzība, mīlestība, žēlsirdība) ,gan ļaunais, dzīvnieciskais (arī viņa saplosa vājākos). Arī viņas māsā Piintarā ir gan labais- gandrīz meitas mīlestība un pieķeršanās Fionai Laurensisai, iemīlēšanās vampīrā, gan ļaunais- spēcīgs, dzīvniecisks naids pret pašas māsu Obskvu.
Romāna aktualitāti apliecina tas, ko vērojam mūsdienu pasaulē. Tajā tāpat kā L.Dreimanes darbā noris nepārtraukta cīņa par morālajām vērtībām, pret egoismu. Cilvēki ap mums gan vēlas aizstāvēt vājākos, gan smagi ievaino tuviniekus, gan sarauj, gan stiprina ģimenes saites. Tas viss izpaužas arī mūsdienu reālajā cilvēkā.
Romāna cars Vagifāgs izprovocē karu, kas nes labumu tikai viņam, un arī mūsdienu pasaulē notiek gan kari, gan gatavošanās tiem- daļa bagātnieku tieši no kara guvuši milzīgus ienākumus. Tas ir amorāli.
3. Romānā tēlotās darbības vieta ir fantastiskas zemes, kurās var saskatīt arī reālu valstu iezīmes. Laiks nav konkretizēts, tas ir arhetipisks laiks. Konkrētais laiks saistāms ar galveno varoņu dzīvi. Literārās pasakas sākumā galvenajai varonei Obskvai ir 8 gadi, tad rādīti viņas dzīves galvenie notikumi līdz 29 gadu vecumam. Retrospektīvi autore stāsta arī par divu māsu Obskvas un Piintaras dzimšanas laiku.
4. Galvenā sižeta līnija romānā saistās ar māsas Obskvas- baltās vilcenes- dzīvi. Astoņu gadu vecumā labais burvis Trendons no audžuģimenes izņem Obskvu un ved pretī pirmajiem pārbaudījumiem. Pretstatā Obskvas dvīņu māsai Piintarai palīgā apgūt maģiju dodas tumšā burve Fiona Laurensisa.
Tad Obskva sāk mācības burvju skolā un iegūst jaunus draugus. Mācības notiek sekmīgi, Obskva pabeidz burvju skolu un dodas dienestā pie cara Vagifāga.
Tieši tad stiprā, jaunā burve Obskva dodas pirmajā cīņā ar ļauno māsu Piintaru. Neviena no māsām negūst izšķirošu uzvaru, tāpēc nolemj pilnveidot savi kā personību un savas burvju prasmes, lai gūtu uzvaru pār otru māsu. Pasaules varu kārojošais cars Vagifāgs armiju sūta cīņā ar Rietumu zemēm. Iet bojā ļoti daudz nevainīgu cilvēku, to smagi pārdzīvo Obskva.
Pēdējais sižetiski svarīgākais notikums- kulminācija ir tad, kad māsas dodas savstarpējā pēdējā cīņā, cīņā starp labo un ļauno. Tomēr izšķirošā uzvara netiek gūta.
5. Romānā risinātas vairākas mūsdienīgas, būtiskas problēmas.
Kas nosaka labā vai ļaunā uzvaru dzīvē?
Kā savas personības mainīšana veicina mērķu sasniegšanu?
Kāpēc tik bieži ļaunais uzvar labo?
Vai pretstatu vienība nodrošinās valdīšanu pār pasauli?
Kā cilvēciskais un dzīvnieciskais sadzīvo galvenajās varonēs?
6. Romāna centrālais tēls ir baltā burve ar vilcenes spēku Obskva. Bet varbūt var teikt, ka
galvenās varones ir abas dvīņu māsas Obskva un Piintara.
Obskva ir nosvērta un mierīga, mīloša meitene, tomēr, dodoties cīņā pret māsu, atklāj arī visas tumšās spējas-dzīvnieciskumu un naidu. Melnā vilcene Piintara, kas ir audzināta pie tumšās burves Fionas Laurensisas ,pati ir tumšā burve. Viņa spēj gan nīst no visas sirds, gan mīlēt un pieķerties tikpat lielā mērā.
Romānā spilgti atklāti pārējie tēli, kas ietekmēja abas māsas. Burvis Trendons bija Obskvai gan kā skolotājs, gan kā tēvs. Žilbinoši skaistā, bet ļaunā un viltīgā Fiona Laurensisa bija skolotāja un „māte” Obskvas māsai Piintarai. Romānā tēloti arī dvīņu māsu labsirdīgie vecāki. Viens no viņiem-tēvs- bija cīņā ar īpašā pareģojuma ietekmētajiem valdniekiem dzīvs palikušais vilks. Tāpēc arī viņa meitas spēja pārvērsties par vilkiem. Romānā tēlots arī Obskvas iemīļotais un draudzene.
7. Romānā redzamākā valodas īpatnība ir personu vārdi, kas konstruēti nelatviski.
8. Vērtējot Lindas Dreimanes romānu „Vilcenes stāsts”, uzskatu, ka negatīvais ir daudzās klišejas (ļoti liela līdzība ar angļu rakstnieces Roulingas romānu sēriju par Hariju Poteru , piemēram, galvenās varones nodošana burvju skolā, ar Sāras Meijeres vampīrromāniem (Piintaras iemīļotais un spēka avots ir vampīrs, un viņa nonāk ballē vampīru pilī) , ar Sūzenas Kolinsas „Bada spēlēm” ( Galvenā varone Obskva tāpat kā „Bada spēļu” varone prot orientēties sarežģītās situācijās, ir fiziski rūdīta, spēj izdzīvot skarbos apstākļos).
9. Iesaku izlasīt romānu „Vilcenes stāsts” saviem vienaudžiem, jo uzskatu, ka pasakai līdzīgā fantastiskā pasaule palīdzēs saprast pašiem sevi arī jauniešiem. Domāju, ka Lindai Dreimanei izdevies uzrakstīt labu darbu.
Eva Gagaine
Aizkraukles novada ģimnāzija 11.c klase
Vasiļjevs, Aleksandrs. "Es esmu modē..." : 100 atbildes uz jautājumiem par modi un sevi / Aleksandrs Vasiļjevs ; no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova ; atbildīgā redaktore Liene Soboļeva ; Ineses Hofmanes vāka mākslinieciskais noformējums. - Rīga : Jumava, 2011 (Viļņa : Spauda). - 277, [2] lpp. : il.
Aleksandrs Vasiļjevs grāmatas „Es esmu modē” autors ir pazīstams modes vēsturnieks, interjeru dekorators, scenogrāfs, populāru grāmatu un rakstu autors, izcils lektors un kolekcionārs.
Aleksandrs Vasiļjevs dzimis 1958. gada 8. decembrī Maskavā pazīstamu teātra mākslinieku ģimenē, 1982. gadā pārcēlās uz Parīzi. 25 pasaules valstīs A.Vasiļjevs radījis vairāk nekā 100 dekorācijas vadošo teātru baletiem un operām, kā arī daudziem pazīstamiem teātru uzvedumiem un filmām. Aleksandrs Vasiļjevs kā vieslektors lasa lekcijas par modes vēstures un skatuves dizaina tēmām 4 valodās daudzās pasaules koledžās un universitātēs, vada meistarklases un kursus Krievijas universitātēs un koledžās. Viņš ir daudzu grāmatu autors, strādājis kā žurnālu “Vogue” un “Harper's Bazzar” krievu valodas izdevumu speciālais korespondents Parīzē.
Grāmata „Es esmu modē” veidota jautājumu un atbilžu veidā un aptver ļoti plašu tēmu loku – par stilu un to, kā būt stilīgam ikdienā, par modes vēsturi un mūsdienu tendencēm, par krievu modi, par modi un seksualitāti, par pašu Aleksandru Vasiļjevu, par viņa dzīvi, pievēršanos modei un tērpu kolekcionēšanai, kā arī par viņa radītiem izrāžu tērpiem.
Arī Latvijā spilgtais modes mākslinieks sabiedrībai jau ir labi pazīstams. Aleksandrs Vasiļjevs regulāri Rīgā viesojās ar savām lekcijām.
Lūk dažas Aleksandra Vasiļjeva prognozes modes pasaulei: Nākotnē jebkuru īso modi pilnībā nomainīs garais apģērbs, Tuvo Austrumu pasaules ietekme. Pamazām mūsu apģērbā Eiropā atainosies musulmaniskas tendences. Kājas un rokas tiks aizsegtas. Jau tagad, 2011. gada kolekcijās, ir tikai garas kleitas. Ķīnas ietekmē modē ir dabīgas brunetes, ieslīpas acis. 21.gadsimtā veidojas vienots skaistuma ideāls, vienots vairs ne nācijas vai rases, bet gan planētas mērogā. Skaistules no dažādiem kontinentiem kļūst arvien līdzīgākas. Modes reklāmās šobrīd dominē žigolo tipa vīrietis, kas nedaudz izskatās pēc arāba ir ļoti spalvains, nekaunīgs un pašpārliecināts.
Iesaku pārlapot šo grāmatu, lai vēlreiz pārliecinātos, ka modei seko tikai bagāti dīkdieņi, pārējie veido savu stilu.
Valentīna
Makkalova, Kolīna. Morgana ceļš : [romāns] / Kolīna Makkalova ; no angļu valodas tulkojusi Ilona Bērziņa ; [māksl. Arnis Zariņš]. - [Rīga] : Zvaigzne ABC, [2009]. - 757, [1] lpp. ISBN 978-993-400-542-8.
Kolīna Makkalova (1937) ir dzimusi 1937 gada 1. jūlijā Austrālijas pilsētā Velingtonā. Kolīnas māte bija Jaunzēlandes pamatiedzīvotāju maoru pēcnācēja. Makkalovas ģimene bija sportiska, vecāki nodarbojās ar alpīnismu, bieži mainīja dzīvesvietu līdz apmetās Sidnejā. Bērnībā lielākās Kolīnas aizraušanās bija grāmatu lasīšana, zīmēšana un dzejoļu rakstīšana. Vecāku ietekmē Kolīna izvēlējās studēt medicīnu un beidza Sidnejas Universitāti. 1963.gadā Kolīna Makkalova ierodas Anglijā un sāk neirobioloģijas pasniedzējas darbu Jēlas medicīnas skolā. 1974.gadā tiek publicētas Kolīnas Makallovas pirmais darbs romāns „Tims”. Trīs gadus vēlāk klajā nāk Kolīnas Makkalovas pasaulslavenais romāns „Dziedoņi ērkšķu krūmā”. Pēc desmit gadus ilgas zinātniskās darbības Kolīna Makkalova pievēršas rakstniecībai. Kolīna Makkalova ir Ņujorkas Zinātņu akadēmijas un zinātņu popularizēšanas asociācijas korespondētājlocekle. Kopā ar ģimeni dzīvo Sidnejā.
Latviešu lasītāji viņu iemīlējuši no romāniem “Dziedoņi ērkšķu krūmā”, “Pieskāriens”, “Tims”, “Eņģelis” u.c.
“Morgana ceļš” ir kolorīts vēstījums par vienu no vērienīgākajiem cilvēku veiktajiem eksperimentiem pasaules vēsturē – centieniem apdzīvot neapgūtu kontinentu, izmitinot tajā noziedzniekus, Anglijas sabiedrības padibenes un ikvienu, kas pretojas pastāvošajai kārtībai. Tā sākas stāsts par Ričardu Morganu, ieroču meistaru no cienījamas ģimenes, kurš tiek nepatiesi apsūdzēts un nolemts divpadsmit gadus ilgai trimdai aiz okeāna – tālajā, nepazīstamajā un biedējošajā Austrālijā.
Romāna sākums ir gandrīz idillisks un mierīgs. Bristoles krodzinieka dēls ieroču meistars Ričards Morgans ir jauns, laimīgs ģimenes tēvs. Pēc pirmā bērna zaudējuma viņi ar sievu audzina dēlu, ir pārtikuši un apmierināti ar dzīvi. Taču pamazām Ričarda jaukā dzīve sašķobās - mirst sieva, iet bojā dēls un Ričards Morgans iepinas liktenīgā dēkā, kuras iznākums ir bēdīgs. Cietums, kam seko izsūtījums. Ričards Morgans ir kļuvis par vienu no Viņa Majestātes Anglijas karaļa izmēģinājuma upuriem: Anglijai vairs nav kur likt noziedzniekus, un top brīnišķīgs plāns - sūtīt cietumniekus uz kapteiņa Kuka nesen atklāto Austrāliju. Kuģi ir veci, kapteiņu rīcībā nav pienācīgu karšu, pārtika ir briesmīga, ilgajā ceļā mirst ne tikai ieslodzītie, bet arī apkalpe, tomēr daļa ceļotāju nonāk jaunajā zemē, kur viņiem uzdots veidot koloniju. Kailajā un nedraudzīgajā Botānijas līča piekrastē izlaisti, cietumnieki un viņu uzraugi uzzina, ka līdzpaņemtie instrumenti lielākoties ir darbam nederīgi, pārtikas ir pārlieku maz, cilvēki slimo, bet karalis tālajā dzimtenē gaida uzvaru.
Lasot romānu, atmiņā paliek Ričarda jaunības draugs Bristoles žurnālists satīriķis Džeimss Tistltveits, šarmantais ceļojumā sastaptais leitnants Stīvens Donovans, majors Roberts Ross, vīri, ar kuriem kopā Ričards pavada laiku Anglijas cietumos un vēlāk uz kuģa, Botānijas līcī un Norfolkas salā. Ričards Morgans atrod spēku ne tikai izdzīvot pilnīgi svešā malā, bet arī kļūt par ciltstēvu daudziem mūsdienās dzīvojošajiem Austrālijas Morganiem.
Kolīnas Makkalovas romāns ir jauka un izzinoša lasāmviela. Aprakstīta ļaužu ikdiena 18.gadsimta beigās Londonā un Bristolē. Daudz interesantu faktu no Anglijas un Austrālijas vēstures, jauki dabas apraksti par svešo un nemīlīgo Norfolkas salu un Botānijas līci.
Valentīna
Svētīgā atklātība
Kroders, Oļģerts. Mēģinu būt atklāts : autobiogrāfisks stāsts divās daļās. Rīga : Zvaigzne ABC, [2011] 270 lpp. : il., portr. ISBN 9789934020506
Kurš gan Latvijā nav dzirdējis par režisoru senioru Oļģertu Kroderu. Nesen viņa 90 gadu jubilejas sakarā par viņu bija rakstīts „Neatkarīgajā Avīzē” un kārtējo reizi apgalvots, ka Oļģerts Kroders uz visu pasaulē notiekošo mēdz skatīties ar smaidu un pozitīvu ironiju. Viss ir tikai spēle, teātris…
Priecājos, kad bibliotēkā man piedāvāja uzzināt par šo kultūras cilvēku ko vairāk. Respektīvi, izlasīt viņa autobiogrāfiskos stāstus „Mēģinu būt atklāts”.
Būt atklātam – tā patiešām ir liela uzdrošināšanās un arī liela atbildība. Un liela svētība tam, kas tādus darbus lasa. Žēl, ka stāsti ir tikai divi un aptver viņa bērnību, jaunību un Sibīrijas gadus. Var jau saprast, vēlākā laika līdzpilsoņi par Krodera atklātību varētu apvainoties un sekot tiesu darbi. Pašam viņam savos 90 gados ar tagadējo statusu ne par ko nav jākaunas, var stāstīt gan labu, gan ļaunu, smieklīgu, pazemojošu, traģisku.., visa kā bijis. Īpaši lietderīgi šo grāmatu izlasīt mūsdienu pedagogiem. Skolotāju un skolēnu attiecībās , patiešām nekas nav jauns. Par to var smieties, var raudāt un galu galā saprast, ka no visa kā bērns kaut ko iemācās.
Sibīrijas stāsts, kā jau tas nākas ir gana skaudrs, taču to lasot ir itin daudz jāsmejas skaļā balsī, nu dien jāatzīst : neskatoties ne uz ko, Oļģerts Kroders ir un bija viens laimes luteklis. Izgāja cauri ellei, izdzīvoja un tagad vēl visus ņēma un izsmīdināja.
T.G.
Tranströmer, Tomas. Atmiņas mani redz = Minnena ser mig : [izlase] / Tomass Transtremers ; [sast. Solveiga Elsberga ; atdzej. Vizma Belševica, Solveiga Elsberga, Uldis Bērziņš ... [u.c.] ; māksl. Lolita Zikmane]. [Rīga] : Jumava, [1999.] 327, [1] lpp. ; ISBN 9984052567.
Nobela prēmija literatūrā 2011. gadā piešķirta Tomasam Transtremeram, zviedru dzejniekam. Gadu ritumā latviski no zviedru valodas atdzejojuši Knuts Skujenieks, Solveiga Elsberga, Vizma Belševica, Uldis Bērziņš, Zigurds Elsbergs, Andris Irbe, Juris Kronbergs u.c.
Tomasa Transtremera dzejas grāmata „atmiņas mani redz” Solveigas Elsbergas sastādījumā izdota Jumavas apgādā 1999. gadā. Pirmais krājums „17 dzejoļi” izdots 1954.g., bet kopumā dzejniekam ir 11 dzeju grāmatas, tulkotas 30 valstu valodās, tātad arī to vidū – latviski. Dzejnieka biogrāfs Kšells Espmarks atdzīst, ka latviešu lasītājiem Tomass Transtremers „nāk vēlu”.
T.Transtremers dzimis Stokholmā 1931.gadā redaktora un skolotājas ģimenē. Beidzis Stokholmas universitāti. Darba gaitās daudz ceļojis un kā diplomēts psihologs – ārsts apmeklējis daudzas valstis. Paralēli rakstījis dzeju. Psihologu T.Transtremeru pazīst daudzviet Eiropā un Amerikā konsultētie dvēseliski slimie. T.Transtremeru – dzejnieku nu iepazīst un lasa visā pasaulē. Dzejas vārdi plašā panorāmā skan pasauliskās precizitātes norišu saistībā nepārprotami, grezni. Sastopam izcilus vārdus, piem. Šekspīru, Vāgneru, Gēti, Josifu Brodski, ķīniešu literātu Beija Dao, ASV dzejnieku Robertu Blaiju, un daudzus, jo daudzus notikumos aptvertus vai meistarīgi iedvesmotus dzejniekus. Dzejnieks runā spilgtās metaforās; pārnes redzēta, zināma, pārdzīvota dzejā dvēseliski personiski. Kultūras stīga klusi skan dabas pielūgsmē atturīgi ziemeļnieciskajā tradicionālajā tonī.
Lasītājus saista arī T.Transtremera dzejiskie vērojumi, pārtapušie dzejā. 1970.g., apmeklējot Rīgu un iepazīstot kolēģus – latviešu dzejniekus. Tikšanās dod spēcīgus impulsus dzejai par Baltijas jūru, sašķelta pasaulizjūtu toreiz cenzūras bargumā, dzejnieka pravietiskie vārdi: „Lasiet starp rindām! Tiksimies pēc 200 gadiem..” Starptautiski atzītais sirmais dzejnieks uzrunā ar tēlainu paņēmienu metaforā joprojām.
Dzeju lasām vērtējot, baudot un sevi garīgi bagātinot. Bieži dzejnieka domās meklējam saskarsmi ar savu pārdzīvojumu.. Lasīsim bibliotēkas plauktā atrasto Tomasa Transtremera darbu izlasi „atmiņas mani redz” ar dzejnieka veltījumu mums – „tepat un tagad”.
Godinot un novērtējot T.Transtremera ieguldījumu kultūras vēsturē, nākusi klajā dzejas grāmata G. Godiņa sakārtojumā. Mūsu bibliotēkā tā vēl nav. Esmu pārliecināta, ka izdevums ir izcils papildinājums par dižo laikabiedru.
Regīna Paukšte
Millere, Herta. Elpas šūpoles : [romāns] ; no vācu val. tulk.Silvija Brice. [Rīga] : Zvaigzne ABC, [2011], 287, [1] lpp. ISBN 9789934011719
Herta Millere ir Nobela prēmijas laureāte (2009)
Romāns nav viegla izklaides vai atpūtai domāta literatūra. Uz Otrā Pasaules pēckara gadu fona grāmata sniedz maz zināmu un plašai sabiedrībai pamaz cilātu vēsturi par Rumāniju, kur dzīvo rumāņi – vācieši. Atklāti, elpu aizraujoši, stāsti un epizodes par Septiņkalnes sakšiem vāciešu okupētajā Rumānijā. Gadiem ilgi rakstniece tikusies ar notikumu dalībniekiem, krājusi un pētījusi atmiņas sadarbībā ar dzejnieku Oskaru Pastioru savā dzimtajā Nickidorfā un apkaimē. Iegūtas vairākas pierakstu burtnīcas par spaidu darbu nometni Krievijā. Agri mirušais O.Pastiors atstājis arī savus dziļi personiskus atmiņu pierakstus par vergošanas gadiem Ogļu raktuves fabrikā. Izsūtīto rumāņu stāstījumi par darbu, sadzīvi, izjūtām, pārdomām veido grāmatas audumu. Romāns skan cilvēcei kā atmiņu dokuments, liecība par necilvēcību, badu līdz mokošām halucinācijām un apziņas traucējumiem. Mazliet arī par nebrīves laimi, kas būtībā nav laime. Piecu gadu obligātā dienesta 17-45 gadu veciem vergiem Krievijā uzrādīta kā pēckara iesaukums „jauncelsmei”(lasi: lēts darba spēks un uzraugu personāla iedzīvošanas patvaļa…).
Romānā daudz šausminošu ainu, bet arī aizkustina dalībnieku sadzīviskās ainiņas. Tā stāsts par Ziemassvētku eglītes izgatavošanu no stieplēm un rotāšanu ar izārdīta zaļa cimda dzīpariem un maizes bumbiņām no trūcīgās maizes ikdienas porciju krājumiem. Vai stāsts par balta batista mutautu ar mežģīņoto maliņu, uz kura uzlikts rupjš ogļu gabals – badā mirstošai vecenītei. Atmiņai un mierinājumam. Lappusēm cauri skan saruna ar bada eņģeli, kas ierindniekus pavada vienmēr, ik soli. Romāna sākuma rindās lasītājs uztver otru būtisku šo cilvēku dvēselisku stīgu. Mulsina jaunekļa – romāna galvenā varoņa, neparasti mierīga, vienaldzības un nolemtības izjūta naktī gaidot policistus, pakojot koferi aizbraukšanai. Vecās mātes īsi teiktais: es zinu, tu atgriezīsies. Vai uzminēts mazdēla garīgais tukšums, noziedzīgā pieredze? Lasītājs pamanīs mudinājumu arī baznīcas altāra pravietisko uzrakstu „Debesis liek laikam ritēt”, vadmotīvs, kas nav nejaušs. Jauneklis ir amorāls pavedējs, zaglis pats sev, ģimenei un valstij noziedznieks, plaša mēroga tīkla „profesionāls”. Aizliegtas (Rumānijā ar likumu) mīlestības vergs. Bailes no likuma ilgst visu mūžu. Atgriešanās no spaidu darba nometnes nenes prieku ne sev, ne ģimenei. Mainās vien partneri, darba, dzīves un tikšanās vietas, pat valstis. Mainās segvārdi: bija spēlmanis, tagad pianīns. Kad Alkšņu parkā arestēti 2 vīrieši – partneri, bailēs, kas nepazīst žēlsirdības, varonis bēg. (Toreiz, jaunībā glāba oficiāls izsūtījums spaidu darbos). Tagad bēg uz Austriju, pamet sievu Emmu, ar kuru dzīvots 11 gadus.
Romāns ataino plašo vēsturisko panorāmu vienā valstī, koncentrēti īsā posmā, vienā cilvēka pieredzētā un nelietīgi izķēmotā dzīvē. Grāmata „Elpas šūpoles” ir aizkustinoša krāsaina mozaīka par dzīvi, kura dota cilvēkam tikai vienreiz.
Regīna Paukšte
Mātes mīlestības dekapitācija
Ņekrasovs, Anatolijs. Mātes mīlestība. [Rīga] : Rēriha grāmatnīca, 2010. 213, [1] lpp. ISBN 978-9984-750-61-3.
Par mātes mīlestību pierasts dzirdēt tikai slavinošus vārdus. Cik tā nozīmīga, nepieciešama, pašaizliedzīga, svēta... Var droši apgalvot, ka gandrīz nevienam nav ienācis prātā aplūkot medaļas otru pusi, proti, to, ka mātes mīlestība mēdz būt arī traucējoša, pazemojoša un postoša. Daudziem viņa rīcība šķitīs absurda un pat zaimojoša, taču krievu psihologs Anatolijs Ņekrasovs ir uzdrošinājies aizskart šo tabu un gāzt no pjedestāla mātes mīlestību.
Ikdienā nepārtraukti nākas dzirdēt sūkstīšanos, ka pasaulē vairs nav neviena normāla vīrieša un visas sievietes ir izmantotājas un maitas, ka jaunatne nododas izvirtībai un noziedzībai, bērni neklausa, galu galā pasaule ir pilnīgi citāda nekā agrāk... Diemžēl nākas novērot arī tādu sakarību, ka tie, kam rūp sabiedrības nākotne, cīnās ar problēmu sekām, nevis cēloņiem. A. Ņekrasova apgalvojums, ka pārlieka mātes mīlestība ir daudz kaitīgāka par tās trūkumu un ka tieši tā vainojama daudzās mūsdienu problēmās, ir īsts izaicinājums līdz šim dominējošajiem priekšstatiem. Taču, paraugoties šai patiesībai acīs, nākas konstatēt, ka psihologam ir taisnība. Jāsaka gan, ka atsevišķas A. Ņekrasova domas un idejas ir diskutablas, nereti autors pārlieku ieslīgst misticisma un ezotērisma pasaulē, taču visbiežāk tieši caur šokējošām atklāsmēm cilvēks ierauga savu patieso “Es” un spēj to mainīt.
Mīlestības trūkums jeb deficīts, kā to nosaucis pats autors, ir sasniedzis pandēmijas apmērus, bet nevienam neienāk prātā, ka tas ir tikai likumsakarīgs iznākums — mēs nevaram iedot otram to, kā nav mums pašiem, respektīvi, mēs varam iedot otram tikai to, kas mums ir un nevaram iedot to, kā mums nav. Bērni nepiedzimst, lai realizētu mūsu sapņus, viņi nav mūsu īpašums un nav neko mums parādā, līdz ar to nodrošināt mūsu vecumdienas nav viņu pienākums. Kādam tas var šķist neticami, bet tas tā ir. Dvēsele ienāk pasaulē, lai īstenotu SAVU misiju, SAVU uzdevumu un vecākiem NAV tiesību to kavēt vai liegt. Bērns neprasa, lai mēs viņu laižam pasaulē, mēs paši pieņemam šo lēmumu. Lai vai kāds ir iznākums, bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka un mums ir jābūt par to viņiem pateicīgiem, nevis otrādi. Neviens nevienam nepieder. Un darīt otra vietā to, ko viņš var izdarīt pats, ir noziegums, jo mēs otru tādā veidā pazemojam un liedzam viņam attīstīties. Paradoksāli, bet ļoti daudzi smok no pārmērīgas mātes mīlestības. Mātes ir tik apsēstas ar savu “mīlestību”, ka tā pārvēršas nevis radošā un veicinošā, bet graujošā enerģijā. Īstenībā Mīlestības šajās jūtās nav nemaz, tas ir īpašnieciskums, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, un tad brīnāmies, ka pasaulē nav mīlestības...
Teiksiet, kāda ir izeja no šī neapskaužamā stāvokļa? A. Ņekrasovs piedāvā izveidot visnotaļ savdabīgu vērtību hierarhiju, kas tāda šķiet tikai pirmajā mirklī, jo īstenībā ir pati par sevi saprotama. Ne bērni, ne darbs nedrīkst būt cilvēka dzīves centrs. Cilvēka dzīves centrs ir viņš pats. Tikai mīlot sevi var patiesi mīlēt citus. Un tikai patiesā Mīlestības telpā var izaugt veseli un laimīgi bērni. Bērnu nelaimes norāda uz nesakārtotām pāra attiecībām, apslēptiem zemūdens akmeņiem, kas jāatklāj un jāatrisina. Bērni ir mūsu mazie skolotāji, kuriem jāļauj PAŠIEM veidot savu likteni. Vecāki, kuri neļauj pieaugt saviem bērniem, paši nav īsti pieauguši. Taču no šī burvju loka var izrauties. Tas nav viegli, bet ir iespējams, citādi pasaule sen jau būtu sevi sagrāvusi.
A. Ņekrasovs paver jaunu, diemžēl ne glaimojošu mātes mīlestības aspektu. Taču psihologs ne tikai kritizē, bet arī piedāvā risinājumu. Tas gan jāīsteno pašiem — tikai no mums un ne no viena cita ir atkarīga mūsu bērnu nākotne. Bērnu laime ir vistiešākajā veidā atkarīga no vecāku mīlestības. Patiesas Mīlestības.
Māra Jēkabsone
Noslēpumainās sievietes
Hofmanis, Ernests Teodors Amadejs. Baisais viesis : fantastiski stāsti ; [no vācu valodas tulkojusi un komentārus sarakstījusi Austra Aumale]. Rīga : Vaga, 1993. 287, [1] lpp.
|
Bendrupe, Mirdza. Stāsti par ceļiniekiem ; [ilustrējusi Ieva Iltnere ; sastādītāja un pēcvārda autore Rota Goldšteina]. Rīga : Liesma, 1992. 357, [2] lpp. : il. ; ISBN 5410004760 |
|
Rīls, Jerns. Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti; [no dāņu valodas tulkojusi Dina Dravniece ; redaktore Silvija Brice]. Rīga : Atēna, 1998, 151, [4] lpp. : portr. ISBN 9984635104 |
Vīrieti allaž ir piesaistījis sievietes Noslēpums. Neizdibināmība un Dziļums. Visas sievietes nav vienādi sarežģītas un neizprotamas. Dzīvē var sastapt sievišķīgas būtnes, kuru būtība ir kā uz delnas- skaidri nolasāma un nepārprotama.
Literatūrā sievietes noslēpumainība ir maksimāli sakāpināta un autori bieži ļauj lasītājam būt par noslēpuma līdzzinātājiem. Trīs sievietes par kurām stāstīšu ir noslēpumainas katra savā atšķirīgā veidā. Olimpija Ernesta Teodora Amadeja Hofmaņa fantastiskajā stāstā „Smilšu vīrs” ir mehāniska lelle, kuru radījis kāds profesors, Helēna Mirdzas Bendrupes stāstā ir sieviete, kura mirusi jau desmit gadus bet Emma Jerna Rīla stāstu krājumā „Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” ir būtne, ko Ziemeļaustrumgrenlades arktiskajos apstākļos izfantazējis kāds vīrs lai izklaidētu savu partneri. Visas trīs sievietes vieno saistība ar kādu citu- ārpus realitātes eksistējošu sfēru.
Mani interesē: 1.apstākļi, kuros galvenie varoņi (kas protams ir vīrieši)sastop minētās sievietes;
2.kā autors manipulē ar stāsta galveno tēlu/tēliem, lai atklātu/ neatklātu noslēpumu;
3.kā autors atklāj noslēpumu lasītājam;
Hofmanis ieved lasītāju reālā taču dīvainu nojausmu piesātinātā darbības vidē. Galvenais varonis Natanaēls ir trausls un jūtīgs jauneklis, kura dvēselē dziļi iespiedies bērnības fantāzijas un reālās dzīves sakritību radītais tēls- SMILŠU VĪRS, kurš vēlāk identificējas ar advokātu Kopēliusu, tēva līdzgaitnieku alķīmijas eksperimentos. Natanaēls bērnībā piedzīvo arī tēva nāvi, kas notiek eksperimentu laikā Kopēliusam klātesot un vēl vairāk pastiprina baiso iespaidu.
Kopēliusa tēls nekad nav pametis Natanaēlu, bet no jauna tas paspilgtinās, kad jauneklis sastopas ar barometru tirgotāju Džuzepi Kopolu, kuram ir ne tikai līdzīgs izskats, bet arī vārds. Natanaēls gan apzinās savu slimīgo stāvokli, taču nespēj no tā atbrīvoties pat tad, kad uzzina, ka Džuzepe Kopola nav Kopēliuss.
Natanaēls pirmo reizi ierauga Olimpiju pa durvju spraugu: „Istabā pie maza galdiņa sēdēja liela auguma, ļoti slaida, ārkārtīgi samērīgi veidota, grezni tērpta sieviešu kārtas būtne. Viņa sēdēja pretī durvīm tā ka pilnībā varēja saskatīt viņas brīnumdaiļo seju.” Jau sākumā viņam šķiet dīvains stingums viņas acīs. Vēlāk viņš uzzina, ka tā ir fizikas profesorā Spalancānī meita, kuru viņš dīvainā kārtā tur ieslēgtu. Natanaēlam rodas aizdomas, ka Olimpija varētu būt plānprātīga vai, ka viņai piemīt kāds cits trūkums.
Kad Natanaēls dodas apciemot savu līgavu Klāru un viņas brāli Lotāru, abi drīz vien atklāj, ka sastapšanās ar barometru tirgotāju spēcīgi izmainījusi viņu. „Viss arī pati dzīve viņam šķita pārvērtusies sapnī un nojausmā: allaž viņš runāja par to, ka ikviens cilvēks, iedomādamies sevi brīvu, kalpo vienīgi tumšo spēku nežēlīgajai rotaļai, veltīgi cilvēks dumpojas, lēnprātīgi jāpakļaujas visam, ko lēmis liktenis.” Ar šādam domām Klāra nav apmierināta un apgalvo, ka dēmoni mājo vien paša Natanaēla dvēselē. Klāru garlaiko Natanaēla drūmā dzeja, ko viņš lasa priekšā un viņa liek viņam iemest to ugunī. Tas sanikno Natanaēlu un viņš nosauc Klāru par „nejūtīgu automātu”.
Natanaēlu viens pēc otra piemeklē dīvaini notikumi. Kad viņš atgriežas pilsētā ir nodegusi viņa māja. Draugi ir sameklējuši jaunu dzīvesvietu, kas dīvainā kārtā atrodas tieši pretī Spalancānī dzīvoklim un pa savu logu viņš var redzēt vientulīgo Olimpiju. Natanēlu izbrīna vienveidīgā poza, kādā Olimpija stundām ilgi sēž pie loga, taču vienlaicīgi viņu piesaista sievietes daiļums. Natanaēls nopērk binokli no Džuzepes Kopolas un aizrautīgi vēro Olimpiju un, jo vairāk viņš vēro, jo skaistāka viņam tā šķiet. Olimpijas acis, kas sākotnēji šķiet nedzīvas, tagad „atviz kā mēnesgaisma” un „aizvien dzīvāka un dzīvāka uguns iedegās viņas skatienos”. Drīz viņš aizmirst savu līgavu Klāru.
Spalancānī savā namā rīko balli, kurā pirmo reizi ļauj Olimpijai parādīties sabiedrībā. Daudzus no viesiem pārsteidz viņas stīvums un dīvaini noteiktās kustības. Olmpija spēlē flīģeli un dzied spalgā balsī. Natanaēls uzlūdz daiļavu dejot. Olimpijas rokas ir aukstas un Natanaēls sajuta „nāves saltumu”, taču viņam liekas ka „aukstajās rokās sāk dunēt pulss”. Natanaēls stāsta Olimpijai par savu mīlestību, bet viņa tikai laiku pa laikam nopūšas: Ah-ah-ah! Kad Natanaēls uz atvadām skūpsta Olimpiju „viņu pārņem šausmas, un pēkšņi viņam ienāk prātā leģenda par mirušo līgavu”.
Pēc balles visapkārt klīst runas par daiļo taču trulo, stīvo un klusējošo Olimpiju, taču Natanaēls tās neņem vērā, jo nejau visi spēj izprast Olimpijas dvēseles dziļumu- „dzejiska dvēsele atklājas vienīgi sev līdzīgai”.
Nātanaēls vēl joprojām nav atklājis Olimpijas noslēpumu, kamēr pārējie stāsta varoņi nojauš, ka „viņa tikai izliekas par dzīvu būtni, taču ar viņu saistās kāds noslēpums”, bet lasītājs, iespējams, ir sapratis Olimpijas noslēpumu jau tikko viņu iepazinis.
Nātanaēls beidzot atrada sievieti, kura ar prieku klausās viņa dzejas, fantāzijas un vīzijas, atšķirībā no Klāras, kura, gan centās, taču nespēja saprast viņa tumšo un noslēpumaino pasaules uztveri. Natanaēlam pietika ar Olimpijas – „Ah-ah-ah!” un „Ar labu nakti, mans mīļais!”. Viņš gan iedomājās par Olimpijas pasivitāti, taču tūdaļ to atspēkoja ar domu, ka vārdiem nav nozīmes. Natanaēls būtu bildinājis Olimpiju, taču beidzot atklājās, ka Olimpija ir lelle- profesora Spalancāni „labākais automāts”, pie kā viņš strādājis divdesmit gadus. Džuzepe Kopola tomēr ir Kopeliuss, kurš nozadzis Natanaēlam acis. Iespējams tieši tādēļ Olimpija piesaista Natanaēlu. Acīm darbā ir simboliska nozīme- tās ir kā ekvivalents Natanaēla dvēselei. Olimpijas noslēpums ir viņas acis.
Hofmaņa fantastiskais stāsts ir tipisks romatisma darbs, kurā autors piedāvā lasītājam realitāti, kas nav iespējama un liek tai noticēt. Šādas pasaules eksistence atspoguļo romantismam raksturīgās šaubas par pasaules duālo dabu.
Mirdzas Bendrupes stāstā „Helēna” apstākļi ir ne mazāk spokaini, taču stāstā nav ne miņas no fantastikas. Drīzāk autore šeit vēsta par dažādu telpu un laiku līdzāspastāvēšanas iespējamību. Par nejaušu satikšanos, kas notiek starp diviem dažādu pasauļu pārstāvjiem.
Arhitektūras students dodas uz kapsētu, lai uzmērītu kādu vecu kapu pieminekli. Kapi saistās ar robežtelpu, kurā saplūst dzīvo un mirušo pasaules. „Varbūt viņi visi vēl ir te, kurus mēs aizgājušus domājam? Varbūt viņu uguns, viņu izsalkums vēl līp pie zemes un dzīves?”
Svarīgs ir arī laiks, šajā gadījumā vakara stunda, kad riet saule. Tas saistās ar robežsituāciju laikā. Tieši šajā mirklī students sastop Helēnu. „Nespodrā, bālā seja, kurā skarbi staroja tumši sarkana mute, vērās manī plati atdarītām, tumšām acīm. Nākamajā spriegas vērošanas mirklī ietvēru sievieti visu- taisna, tumšās, iezilganās drēbēs tērpta, gar sāniem nolaistām rokām viņa stāvēja pie kāda kapa.” Abi uzsāka sarunu un kopīgi dodas uz pilsētu, konkrēti- Rīgu,(interesanti, ka autore apraksta ceļu, kura attālumus Rīgas pazinējs itin viegli priekšstata- pa Miera ielu līdz Brīvības ielai un pa to līdz vecpilsētai, pēc tam pāri akmens tiltam uz Arkādijas pusi, pa Torņkalna līkumainajām ieliņām utt.). Tā viņi gāja klusēdami, taču viņus vienoja neparasta vienprātība: „itin kā kad mūs vienotu vārdos neizsacīta noruna par mūsu kopīgās gaitas mērķi un virzienu..”.
Sākumā abi sarunājas maz, students uzzina sievietes vārdu- Helēna Jasinska. Vēlāk viņš atraisās un sāk stāstīt par savu dzīvi, bet Helēna klusē. „Viņas vaibsti bija vēl saredzami krēslas nespodrībā, tie bija mierīgi, līdzeni, bet kaut kas viņas kakla un plecu līnijās, visā viņas būtnē bija tāds, kas liecināja par skaudru iekšēju uzmanību, kaut kas, ko vislabāk varēja pielīdzināt neveldzējamu slāpju mākta cilvēka iekšējam spraigumam. Es to nezināju, es to jutu.” Autores valodas plūsma, studenta attieksme pret notiekošo, vai kāds cits nojaušams, bet neizprotams darba moments ieved lasītāju mierīgā, sajūtām un emocijām bagātā situācijā.
Vienkāršie vārdi, kurus izsaka Helēna ir dziļas nozīmības un alku pilni. „Ūdens.” viņa saka ,„Zeme smaržo,” viņa saka.
Kad viņi nonāk pie Helēnas mājām, students saprot, ka Helēna ir sieviete, ko viņš meklējis visu mūžu. „Es tevi meklēju. Es tikai to nezināju. Ūdens nespirdzināja, maize nepiepildīja, arī putnu dziedāšana bija bez īstena spožuma,- tā biji tu, kura trūka.”. Tad viņi šķiras.
Nākošajā dienā students ir aizmirsis vietu, kur dzīvo Helēna. Pēc vairāku dienu ilgas meklēšanas viņš tomēr atrod meklēto vietu un pat atrod savu zīmējumu bloku, kas tonakt izkritis no viņa mēteļa kabatas, taču viņš neatrod Helēnu. Vēlāk no kādas vecas sieviņas viņš uzzina, ka Helēna pirms desmit gadiem ir mirusi.
Stāsts ir neticams un ticams vienlaicīgi, Helēna paliek noslēpums gan lasītājam, gan galvenajam varonim.
„Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” noskaņas ziņā ir visatšķirīgākais. Darbības telpa ir ziemeļaustrumgrenlandes nošķirtā pasaule, kura skarbu un vientulīgu dzīvi dzīvo spēcīgi vīri. Dzīvojot savās koka būdelēs pa vienam vai diviem viņi ir izveidojuši savdabīgu pasaules uztveres modeli. Vīri ir spēcīgi, vitāli un asprātīgi. Skarbajā arktiskajā realitātē jūtīgām dvēselēm izdzīvot būtu grūti. Kas attiecas uz Vēso Jaunavu, jeb Emmu, tad to izdomā Madss Madsens lai izklaidētu savu partneri Melno Viljamu. „Zini, Viljam, kad cilvēks nokļūst mitrajā, siltajā dienvidu gaisā, ar viņu notiek pārmaiņas. Viņš aizmirst lielākas un svarīgākas lietas un sāk interesēties par sīkumiem, kā, piemēram, sievietēm.”- tā Madss Madsens. Sieviete arktiskajos apstākļos ir kaut kas tāls un neaizsniedzams.
Jau sākumā lasītājs uzzina, ka Emma ir fantāzijas vissaldākais auglis. ”Viņa izsoļoja ārā taisni no viņa fantāzijas un bija vienā rāvienā gatava, pirms viņš pats par to bija skaidrībā.” Madsam Madsenam piemīt talants uzburt neparasti spilgtu tēlu: „Emma, zin’, viņa ir kā taisīta no tīrām smalkmaizītēm. Viscaur. Dibens un krūtis, un vaigi, un viss cits. No smalkmaizītēm manu zēn. Un pašā kulinārijas brīnuma vidū ir ielipinātas divas debess zilas acis un buču lūpiņas.” Emma ir sievišķības ideāls, -sapnis, ko sevī glabā katrs vīrietis. Viņa ir skaista un gudra. „...Kad Emma, piemēram, kaut ko saka, tas izklausās tik skaisti, kā kad dziedātu dziesmas par tēviju vairākās balsīs...”
Madsa Madsena uzburtais tēls ir tik spēcīgs, ka Melnais Viljams sāk sapņot par Emmu. Drīz viņš sāk to ņemt līdzi lāvā, kad iet gulēt, ņemt līdzi braucienos uz slazdiem un tā tālāk. Tad viņš iemaina tiesības uz Emmu pret jauno Viljama šauteni un divdesmit pakām patronu. Savukārt cits vīrs- Bjorkens, iegūst tiesības uz Emmu par tetovētu ugunsspļāvēju pūķi uz muguras. Vēlāk Bjorkens pārdod savas tiesības Ludvigam par izbīdāmu tālskti, mahorkas pīpi un jūras lauvas ādu. Tālāk tiesības ieguva Herberts, ”.. par trim pāriem kamiku zoļu un ierāmētu iestiklotu Koldingas pils attēlu”. Tā Emma izceļojās krustām šķērsām pa visu Arktiku.
Emma ir saistīta ar fantāziju pasauli- ar cilvēka spēju izdomāt jaunu realitāti un dzīvot tajā. Vēsā jaunava ir kolosāls apliecinājums mītu radīšanas iespējām arī mūsdienu skeptiskajā un pārgudrajā pasaulē.
L.Lapiņa
Alise: Višņevskis J.L. Bikini
Anna ir jauna, talantīga fotogrāfe, kuru liktenis nosūta uz laikraksta New York Times redakciju. Annas ceļojums sākas no Otrā pasaules karā izpostītās Drēzdenes cauri Ņujorkai uz civilizācijas neskarto Bikini atolu, kur ūdenim bija zaļganzila krāsa gluži kā indiāņu pusdārgakmeņiem. Paradīze zemes virsū.
Ģeogrāfiskā trajektorija Drēzdene – Ņujorka – Bikini ir simboliska. Autors vēlējies sākt un beigt romānu ar bumbām. Tāpēc sākumā ir Drēzdene, kur bumbas nomet tā pati nācija, kas to izdara Bikini. Bikini ir simbols - apokaliptiska paradīze, kuru pēkšņi Amerika izvēlas saviem eksperimentiem. Aprakstot 160 cilvēku nāciju, autors ilustrē un simbolizē ciešanas. Grāmatu caurauž humānisms. Autors nedomā, ka ir absolūti labi vai slikti cilvēki. Kaut vai Hitlers, kuru viņš nemēģina attaisnot, bet apraksta kā cilvēku, kuram piemita dīvainības. Ir arī labie vācieši, kuri palīdzēja slēpties ebrejiem. Grāmatā ir viss - reliģija, vēstures fakti, ģimenes tuvplāni, divi kontinenti, erotiski uzlādētas ainas, vardarbība, cilvēciskais vājums un spēks, nācijas lepnums, nacisti, asinis, nodevība un, tas, ko aprakstīt un atdzīvināt vārdos un simbolos Višņevskim padodas vislabāk- mīlestība dažādos veidos. Kā pats autors atzina - mīlestība ir viena no mūžīgajām lietām, kam ir visīsākais mūžs. Šoreiz mīlestība piecsimt divdesmit četrās lappusēs, kas tapušas divu gadu laikā.
Regīna Paukšte: Ozols O. Latvieši ir visur : pirmais latviešu globālais trilleris
Grāmatas lappusēs, uzrunājot mūs, rakstnieks bieži lieto pirmās personas vārdu „es”, tā veidojot neattālinātu sapratni un abpusēju cieņu. …Ir 20.gs beigu un 21.gs pirmā desmitgade, kad raisās globāli vēsturiski pavērsieni tautu, arī Latvijas zemē. Nenobriedis jaunietis sapņainām acīm pāri jūrai vēro citus krastus, citu zemi, padomijas „aizliegto”, izjūtot nepārvarāmu vēlmi būt tur, redzēt, izjust visu plašo pasauli. Brīnumainā nejaušība paver iespēju īstenot sapni. Pasaulīgā skatījumā norit varoņa piedalīšanās Miera cīnītāju brigādē uz Zviedriju. Tas liek uz pasauli un sevi paraudzīties ar citu vērtējumu un redzošākām acīm. Bez moralizēšanas un pamācībām salīdzinājumā ar citu valstu, miera cīnītāju, izpratni par brīvību. Tad ļoti saistoši ar autora filozofisko šarmu attēlota nejauša iepazīšanās Vācijā, Tīrgartenas parkā, ar latviskās izcelsmes Rihardu Kleinbergu. Izveicīgais Kleinbergs pieņem savā kompānijā darbā iepatikošo pasaules klaidoni. Darbs nopietns un nesaprotams – īpašo uzdevumu kurjers. Pildot uzdevumus komandējumos, dažādās valstīs caur robežām pavadot cilvēkus, slepenos dokumentus, valūtu, bīstamas kravas, kurjers veikli izmanto iedzimto atjautību, maina pilsonību, izmanto valodu prasmes. Kurjers satiekas ar ietekmīgiem un vēsturiskiem darboņiem. Lappusēm cauri vijas apgalvojums par latviešiem, kas ir visur, kur notiek kas nozīmīgs. Romāna varonis iegaumē citu tautību dzīvesziņas un paradumus. Tā, pārdomas izraisa cita attieksme pret darbu, alkatību, kas aptumšo prātu, izpratne pret likumu burtu un garu, pilsonību kā cilvēka galveno vērtību, daudz citu atziņu. Izceļot savus vērojumus faktu jūklī, kurjers sevis izglītošanai izmanto iegūto, atsijā kādreiz neapzināto stulbumu cilvēku attiecībās. Pazīstams anekdotiskais latviešu izteiciens „būs jau labi” izskan kā joks, gandrīz kā mantra, svētums. Varbūt greizā dzīves formula, tukšs uzmundrinājums, izslavētā lepnība?
Grāmatā saistoši iestarpinājumi par latviešiem pasaulē, par piedalīšanos liktenīgi ierautajos globālos vēsturiskos notikumos, karos. Plaši minēti izcili profesionāļi, to devums kultūrā senāk un mūsdienās. Skaisti tēlotas tālo zemju dabas un pilsētu ainavas. Piemēram, Garajā Amerikas autoceļā no Atlantijas līdz Klusajam okeānam lasītājam dod tik spēcīgu izjūtu par redzēto it kā esam ceļabiedri. Grāmatā skumji izskan varoņa dramatiski pārprastā un nesaprastā mīlestība ar meiteni Lisu. Tad nāk īstā Feja, kurai par iedvesmu veltīts trillera „Latvieši ir visur” pirmais romāns. Pēdējās trillera rindas ir rakstnieka atbilde un grāmatas teksta vainagojums: „Varbūt nav tik būtiski, ka latvieši ir visur. Svarīgākais, lai viņi ir mājās”. Viedi vārdi.
Valentīna Laizāne: Oksanena S. Attīrīšanās
Sofī Oksanena dzimusi 1977.gadā Jiveskilē (Somija), viņas māte ir igauniete, tēvs – soms. Studējusi literatūru Jiveskiles un Helsinku universitātēs, savukārt dramaturģiju apguvusi Helsinku Teātra augstskolā. 2010.gadā S.Oksanena saņēma Ziemeļu Padomes literatūras balvu par romānu „ Attīrīšanās”. Romāns tulkots gandrīz 40 valodās. Tas ir vēsturisks romāns, kas uzrakstīts spraigā un daudzveidīgā valodā, kas liek domāt par vēstures notikumu ietekmi uz cilvēkiem un to dzīvi. Romāna sižetu veido divu sieviešu – radinieču Zāras un viņas vecāsmātes māsas Alīdes dzīvesstāsti. Alīde dzīvo viena pati savā mājā Igaunijas laukos. Igaunijā atgūta valsts neatkarība, notiek zemes reforma, mainās lauku ļaužu ikdiena. Alīda ir bijusi precējusies ar padomju aktīvistu un par šo kopdzīvi viņa iemantojusi iesauku „krievuška”. Vecās sievietes ierastā ikdiena pārtrūkst, kad viņa pagalmā atrod svešinieci Zāru. Zāra ir dzimusi Vladivostokā, mātes un vecāsmātes izsūtījuma vietā. Kritusi par upuri labākas dzīves vilinājumam Vācijā, kur nokļūst sutenera rokās.
Romāna darbība risinās no 20.gadsimta 30.gadiem līdz mūsdienām. Alīda jaunībā ir parasta igauņu meitene, kas apskauž savu vecāko māsu puiša dēļ, kuru tā ir apprecējusi. Kad Igaunija tiek okupēta māsas vīrs slēpjas pie mežabrāļiem un mājas paslēptuvē. Pat pazemota un piesmieta viņa nenodod savas māsas vīru un turpina viņu slēpt, bet kā ziņotāja paraksta papīru par māsas un māsasmeitas izvešanu uz Sibīriju. Izmantojot savu ietekmi padomju varas struktūrās Alīde dara visu, lai māsa nekad neatgrieztos dzimtenē. Bēgot no sutenera, Zāra nejauši nokļūst savu senču dzimtenē Igaunijā un sameklē vecāsmātes māsu Alīdi.
Astrīda Knoka: Avotiņa D. Kad lausks cērt
Vēstījums par kādas lauku ļaužu saimes dzīvi Ziemeļvidzemē 20.gs. sākumā – sarežģītajā revolūciju un brīvības cīņu laikā. No romāna dveš latviešiem raksturīgs pamatīgums un atturība, sevišķi tas jūtams jaunās Rimežu saimnieces Jūlijas raksturojumā. Mazliet dīvaini, kā romāna autore liek rīkoties it kā visnotaļ prātīgajiem un apdomīgajiem trim Rimežu ģimenes vīriešiem – brīvības cīņu laikā vecākais dēls Arnolds, armijas cilvēks, aizmirst tēva mājā savu ieroci – revolveri, tēvs Rihards uztic to noslēpt dēlam – pusaudzim Rūdim, kurš savukārt šo uzdevumu veic tik neapdomīgi, ka vēlāk tādēļ bojā iet tēvs. Nav gan zināms, vai tā ir rakstnieces iecerēta situācija, vai arī viņa šinī epizodē balstījusies uz vecmāmiņas dienasgrāmatas ierakstiem.
Romāns uzrakstīts ļoti labā valodā. Pavisam reti gan sastopami nedzirdēti teicieni: - „vārna nejauki ķērkā”, „ienesis savam baroklim ēdalu”.. Grāmatu lasīju ar neatslābstošu interesi.
Astrīda Knoka: Rūmnieks V., Migla A. Čaks
Beidzot pa ilgiem laikiem latviešu autoru darbs, kuru lasīju ar neatslābstošu interesi – lappusi pa lappusei. Protams – par daudzām dzejnieka dzīves epizodēm rakstīts jau agrāk, bet nu tās savītas vienā vēstījumā. Par Čaka dzīves pēdējām stundām vēl padomju laikos Milda Grīnfelde stāstījusi citādi, jo īstenību paust baidījās. Par daudzkārt pieminēto mapi mazliet māc šaubas
